Krētas pludmales un pārgājieni kalnos
Es apsēdos pusceļā uz virsotni, par kuru vēl pirms ceļojuma nenojautu. Es arī necerēju uz tik daudziem pārgājieniem, taču Krēta patīkami pārsteidza. Izņēmu no somas banānu, apskatījos visapkārt un secināju, ka tik iespaidīgā vietā vēl nekad neesmu ēdusi otrās brokastis. Tajā pašā laikā pūta spēcīgs vējš, un sāku nožēlot, ka nepaņēmu kādu siltāku jaku. Bet kurš būtu iedomājies, ka man būs auksti Grieķijā, turklāt augustā.
Fifty Shades of Blue
Normālajā dzīvē es neceļoju vasaras laikā, jo Latvijā taču beidzot ir silti. Esmu Jāņos pazudusi pāris dienas Maltā, vai augustā devusies uz Tadžikistānas kalniem, bet tikai tāpēc, ka vēlāk tur pārvietoties būtu grūti un pārāk auksti. Tomēr 2021. gads nebija normāls, un jau sākās ar izteiktu CTO (ceļošanas trūkums organismā), tāpēc tas nebija apspriežams — kaut kur ir jālido. Kamēr var.
Tā nu vienu vakaru atvērām sarakstu ar tiešajiem airBaltic galamērķiem. Manu uzmanību piesaistīja Skotija, Īrija, Islande — daba, pārgājieni un tā, taču vīrs manu domu lidojumu ātri vien pārtrauca, nīgri nosakot: “Es gribu tur, kur ir zilais ūdentiņš!” Labi, meklēsim kompromisu. Horvātija? Sen vēlos tur nokļūt, taču, apskatot cenas booking.com, nolemjam, ka brauksim citu reizi un ar automašīnu. Grieķijas salas izklausās atbilstoši – arī tur nav būts. Krēta ir vislielākā, kas varētu nozīmēt arī vairāk piedzīvojumu.
Var jau būt, ka es vienkārši sen nebiju lidojusi pāri jūrām un okeāniem, bet tas skats no lidmašīnas loga uz grieķu saliņām, kuras no visām pusēm tieši ap krastu ieskauj tirkīzzils ūdens, lika manai ceļotāja dvēselei iespiegties.
Mikus blakus, protams, jau sajūsmā berzēja rokas. Jebkurā gadījumā — Krētas lidostai ir izcila lokācija, šo skatu var baudīt līdz pašām lidojuma beigām. Nenoliegšu, ka pirmie soļi Krētā bija pagrūti tās mežonīgās svelmes dēļ. Kopumā gan nebija tik traki, vējš glāba, īpaši kalnos. Man visa ceļojuma laikā tikai divas reizes bija tā, ka karstums rubī ārā. Viena no reizēm bija dienā un vietā, kur bija feels like 49°.
Šeit aprakstīšu mūsu apskatītās pludmales un izietos maršrutus. Starp citu, arī ēdiena ziņā Krēta nelika vilties
Lidostā izīrējām automašīnu un taisnā ceļā devāmies pāri visai salai uz Haniju, kas ceļotāju aprakstos tika pieteikta, kā vietējo pilsētiņa, kurā nav daudz tūristu. Tur bijām rezervējuši pirmās trīs naktis. Tā bija kļūda. Ceļojuma laikā pārliecinājāmies, ka ar vienu nakti katrā vietā ir pietiekami. Sala ir maza, taču tajā ir daudz apskates objektu un interesantu ciemu, tāpēc nav vērts tērēt laiku, katru dienu atgriežoties vienā un tajā pašā viesnīcā.
Balos pludmale ir viens no Krētas must see, taču tūristiem visvairāk raižu sagādā nokļūšana turp. Ērtākais variants ir doties ar kuģi, mazāk ērts — ar automašīnu. Uz pludmali ved zemes ceļš, turklāt par to ir jāmaksā. Mums kā latviešiem ceļš nešķita nemaz tik briesmīgs, taču atsauksmēs tas novērtēts kā katastrofāls. Stūrēšana nav vienīgais izaicinājums, līdz pašai pludmalei būs arī jānoiet neliels, bet reljefains pārgājiens. Taču mūsu pieredze rāda, ka daudzas no Krētas pludmalēm ir jānopelna. Tūristu masas visur parasti sarodas ap vieniem dienā. Balos pludmalē ir arī neliela kafejnīca, kur var iegādāties uzkodas un dzērienus.
Atpakaļceļā no Balos noteikti jāiebrauc Gramboussa kafejnīcā. Šeit pirmo reizi iemīlējāmies krētiešu virtuvē. Grieķu salāti ir lieliska maltīte pusdienām, pavisam mierīgi pietiek ar vienu porciju uz abiem, tas izmaksās apmēram 7 eiro. Salātus viņi pasniedz ar milzu kraukšķīgām maizes šķēlēm un vietējo alkoholisko dzērienu raki — vīnogu degvīnu. Tas nekas, ka tikai pusdienlaiks.
Vēl viena no Instagram pludmalēm ir Seitan Limania, kur dodamies pēc Balos. Uz turieni ved ļoti interesanta un ainaviska gājēju taka, taču pati vieta man šķita pārvērtēta. Cilvēku daudz, bet peldamā daļa ļoti neliela. Turklāt mēs tur bijām vējainā laikā, un pludmale neizskatās tik pievilcīga, kad ir viļņi. Atpūšas gan tur pārsvarā vietējie jaunieši un kalnu kazas, jo pārgājiens varētu būt izaicinošs ģimenēm ar bērniem vai cilvēkiem gados.
Elafonisi pludmale ir populāra ar to, ka tās krastu klāj rozā smiltis. Realitātē, protams, rozā smiltis ir jāpameklē, bet tās tur ir. Es teiktu, ka vieta ir apmeklēšanas vērta, tikai pēc iespējas agrāk. Pie pašas pludmales ir autostāvvieta un veikaliņi.
Vakariņām Hanijā noteikti rekomendēju Mikrolimano kafejnīcu. Lielisks ēdiens un atmosfēra, bet pats galvenais, ka visi viesi tiek pie dievīgas bezmaksas siera kūkas un, protams, raki.
Grieķi šo ir labi izdomājuši — gandrīz katrā kafejnīcā tev atnes kaut ko bez maksas: sīkums, bet patīkami.
Svarīgi nesajaukt šo vietu ar Kertos Seafood Restaurant, kas ir turpat blakus. Jo nākamajā vakarā Mikus netīšām rezervēja galdiņu tur, un nebijām tik apmierināti.
Preveli pludmale jeb palmu pludmale bildēs izskatās iespaidīgi. Tā arī krietni atšķiras no citām Krētas pludmalēm. Šajā vietā jūrā ietek smaragdzaļa upe, gar kuras krastiem rindās aug palmu koki. Ūdens upē pat vasarā ir stindzinoši auksts, taču teikšu godīgi, ka tā upe šķiet tāda netīra. Arī palmu mežs ir pilns ar tūristiem (un viņu atstātajiem mēsliem), kuri vairākās vietās stāv rindā, lai tikai nofotogrāfētos. Vienreiz aizbraukt var, bet visu dienu pazaudēt tur nav vērts.
Bet ķeramies pie manas mīļākās ceļojumu daļas
Krētā ir ļoti daudz ieleju jeb aizu. Un mūsu galvenā pastaiga bija Samaria Gorge, taču pirms tam nolēmām aizbraukt uz Sarakina Gorge. Šo kanjonu var izstaigāt arī pusstundas laikā, bet mēs maršrutu pagarinājām un aizgājām līdz blakus pilsētai. Ceļš veda cauri olīvkoku birzēm un vīnogu laukiem. Tā kā bijām vienīgie tūristi, kas tveicē iet gar ielas malu, pirmā garām braucošā automašīna piestāja, lai piedāvātu aizvest līdz galapunktam. Piekritām, jo vietējā atļāva ieņemt vietas Toyota Hilux piekabē.
Samaria Gorge ir unikāla pieredze. Nekur neesmu piedzīvojusi tādu pārgājienu. Tā ir diezgan populāra tūristu atrakcija. Samaria Gorge ir garākā aiza Eiropā — 16 kilometru, kurai abās pusēs slejas stāvi kalni. Pāris takas posmos uzstādītas brīdinājuma zīmes, kas vēsta par GREAT DANGER un aicina viesus pārvietoties ātrā tempā. Redzēju kādu sievieti, kura iet ķiverē, lai pasargātu sevi no krītošiem akmeņiem.
Pārgājiens sākas Omalos ciemā pie Xyloskalo kafejnīcas 1230 metru augstumā. Tas ir maksas pārgājiens — 5 eiro no cilvēka, bet taka ir ļoti labi uzturēta, pa ceļam sastopamas vairākas vietas, kur var uzpildīties ar dzeramo ūdeni, ir arī labierīcības. Visu laiku jākāpj lejā, tāpēc piemēroti apavi ir obligāti. Par karstumu un tiešiem saules stariem gan var neuztraukties, jo teju visu gājiena laiku sargā ēna. Vairākās vietās būs jāšķērso upītes, peldēties gan Samaria Gorge ir aizliegts, jo tā ir galvenā Krētas dzeramā ūdens ieguves vieta. Daži tūristi diemžēl to ignorē.
Visi, kas nogājuši šo posmu, tiek karaliski atalgoti maršruta beigās. Taka aizved līdz Agia Roumeli — tas ir ciems Lībijas jūras krastā, kuram var piekļūt tikai ar kājām vai ūdenstransportu. Tur nav ceļu. Pludmale klāta sakarsušiem oļiem un to apskalo kristāldzidrs un neticami rāms ūdens. (Būsiet pateicīgi man un sev, ja līdzi paņemsiet pludmales čības)
Šeit ir arī vairākas kafejnīcas, kur pēc 5-8 stundu gājiena varēsiet iegādāties godam nopelnīto spirdzinošo dzērienu.
Agia Roumeli bija labākais grillētais astoņkājs, kādu esam ēduši, lai gan no sākuma bijām skeptiski, redzot, ka vienīgais viesmīlis arī turpat blakus mums to pagatavoja.
Daži trakie pēc tam kāpj atpakaļ uz sākumpunktu, taču saprātīgāk ir ar kuģi aizbraukt līdz Loutro ciemam, no kurienes ar autobusu var nokļūt atpakaļ Omalos. Starp citu, Loutro ir burvīga vieta. Mēs tur aizbraucām citu vakaru ar automašīnu no Omalos vakariņās — tur jūtama tāda hipiju/nūdistu aura, un var ļoti gardi paēst.
Samaria Gorge ir labs gājiens, kur piedalīties var visa ģimene. Savukārt, ja kādu tieši tas biedē, tad es iesaku iet no paša rīta un aši apdzīt visus pārējos agros tūristus. Tas ir iespējams diezgan neilgā laika posmā. Mēs pirmo pusstundu paskrējām visiem garām un pēc tam gājām divvientulībā. Kopā sanāca 19 km piecās stundās.
Taka uz Gingilos virsotni (2080 m) sākas netālu no Samaria Gorge sākumpunkta. Šis jau ir grūtāks gājiens, kur būs krietni vairāk jāpasvīst. Noderēs arī nūjas, tās mums iedeva viesnīcas īpašnieks Omalos ciemā (Hotel Neos Omalos). Jau pats maršruta sākums ir diezgan izaicinošs — stāvs kāpiens kalnā, tāpēc jāiet agri, jo šajā takā ēnas nav. Gingilos pavisam noteikti nav tik populārs, kā Samaria Gorge, tāpēc arī ļoti iespējams pa ceļam nesatiksiet nevienu citu gājēju. Kalnu kazas gan būs daudz. Beigu posmā nāksies nedaudz parāpties uz visām četrām, bet tas nebūs ilgi. Par karstumu jāsatraucas tikai atpakaļceļā, jo tuvāk virsotnei ir diezgan spēcīgs vējš, un pat noderēs kāda siltāka jaka.
Kad bijām jau gandrīz lejā, satikām vietējo rendžeru, kurš apsveica mūs ar virsotni un teica, ka tas ir lielisks kalns, apmēram tā, it kā viņš to teiktu par senu draugu.
Man patika šis pārgājiens. Kopā sanāca 9,5 km gandrīz sešās stundās.
Psiloritis jeb Mount Ida ir augstākā virsotne Krētā (2456 m), ziemā to pat klāj sniega sega. Es šo kalnu pamanīju, sēžot kafejnīcā Retimno pilsētā un dzerot Aperol Spritz. Viesmīlis teica, ka tur uzkāpt ir ļoti grūti. Skalā no 1 līdz 10 viņš deva vērtējumu 11. Par šo kalnu Google ir ļoti dažādas atsauksmes, daži cilvēki gājienu pat raksturo kā nightmare, citi brīdina, ka jāiet visu dienu, citi to paveikuši vien pāris stundās. To es Mikum neteicu, jo negribēju pamest salu, kamēr neesmu bijusi tās augstākajā punktā.
Automašīnu jāatstāj pie Mygero Refuge, tai blakus ir stāvlaukums, no kurienes ceļš ir uzreiz pamanāms. Sākums ir pagrūts un visai mānīgs, jo izskatās, ka virsotne ir pavisam tuvu, bet, ejot tuvāk, izrādās, ka tā nemaz nav virsotne. Augšā ir ļoti spēcīgs vējš — par to rakstīja arī atsauksmēs, un tā izrādījās tīra patiesība. Siltāka jaka noteikti noderēs. Brīžiem pat bija grūti parunāt. Taču pati virsotne ir ļoti civilizēta, tur augšā ir ierīkota neliela svētvieta. Akmeņu baznīcā paslēpta arī viesu grāmata ar pildspalvu, lai atstātu vēstījumu citiem kāpējiem. Skats ir iespaidīgs, jo tuvumā nav citu augstu kalnu. Kopā bija deviņi kilometri nedaudz virs trīs stundām.
Retimno apkārtnē iesaku nakšņot glempinga teltī Camping Elizabeth. 29 eiro par nakti un tiešām sajūta, ka esi kaut kur laukos un pie dabas. Salīdzinot Retimno un Haniju, jāsaka, ka Retimno tomēr ir lielāka tūristu, kņadas un ballīšu pilsēta nekā Hanija. Ja vēlaties sastapt vietējos seniorus, kuri kopīgi brokasto, lasot ikrīta avīzi, brauciet uz Haniju.
Es galvenokārt aprakstīju pludmales un kalnus, jo Mikum interesē pirmais un man otrais. Taču esmu pārliecināta, ka kaut ko savu Krētā atradīs ikviens: vai tas būtu ēdiens, vai vietējo ģimeniskā laipnība, vai nedēļa all inclusive viesnīcā.
Mēs tiešām izbraucām visu salu, lai pieredzētu pēc iespējas vairāk. Bijām arī iespaidīgajā Zeva alā, The Amazonas Park zoodārzā, kur apmeklētāji var ar augļiem barot lemūrus un Chrissi salā — superīga vieta, kur nav nevienas celtnes. Uz salu piedāvā vienas dienas braucienus, lielākā daļa tūristu noenkurojas pāris pirmajās pludmalēs, bet ja būsiet gatavi paieties tālāk, noķersiet īsto vientuļās salas sajūtu.
Šogad mēs atkal esam ieplānojuši pāris dienas pavadīt Grieķijā (Korfu salā), jo jau pirmajās dienās Krētā es Mikum jautāju: “Kāpēc mēs te esam tikai tagad?” Grieķija ir Eiropas Savienībā, bet tajā pašā laikā es noķēru to tālo, silto, eksotisko zemju sajūtu.
Στην υγειά σας
Mikus epilogs
Labākais pārvietošanās veids Krētā ir automašīna. Pirmkārt, tajā ir kondicionieris un tas būs jūsu labākais draugs. Otrkārt, Krēta ir neliela un laiks tur ir pārāk īss un dārgs, lai to izniekotu, gaidot sabiedrisko transportu. Mums auto noma 11 dienām izmaksāja 285 eiro. (Eurocars-Crete.com — Mikus rekomendē, esot pretimnākoši un relaksēti čuvaki) Kad soļojām pēc braucamā, Mikus noteica: “Galvenais, lai tas nebūtu Suzuki, kuru redzēju viņu mājas lapā.” Un kā jums šķiet, kuru vāģi mēs dabūjām? :)
